— Liene, šogad es nevarēšu ņemt bērnus pie sevis visam vasaras laikam!
Kad apprecējos un pārvācos uz vīra lauku māju, sapņoju par klusumu, mierīgām vakara stundām un svaigi pļautas zāles smaržu pēc lietus. Es sapratu, ka dzīve laukos nav tikai romantika — tur ir arī smags darbs: dārzs, siltumnīcas, mājdzīvnieki. Un es biju tam gatava.
Mēs ar vīru vēlējāmies iekārtot saimniecību, ieguldīt zemes gabalā, radīt mājīgumu, un tikai tad domāt par bērniem. Mēs nekur nesteidzāmies.
Šogad es pieņēmu lēmumu un maijā piezvanīju māsai:
— Liene, šovasar es diemžēl nevarēšu uzņemt bērnus visu vasaru pie sevis.
— Kāpēc? — viņas balsī bija neliels pārsteigums. — Tu taču esi laukos, kāpēc tas būtu grūti? Bērni taču skrien apkārt, tas taču jautri!
— Jautri? — es pasmaidīju. — Man ir siltumnīca, dārzs, vistas un govs. Es jūtos ļoti nogurusi. Man pat sev pašai nav daudz laika, un vēl trīs mazi bērni klāt.
— Nu, Saša jau ir liels, viņš var palīdzēt, un dvīņi var spēlēties pagalmā.
— Maziem bērniem vajag pastāvīgu uzmanību. Viņi var aiziet uz upi, paēst ko nepiemērotu vai nokrist. Tās nav rotaļas.
— Tad varbūt tu vienkārši nevari palīdzēt? Man pilsētā ar trim bērniem ir arī grūti. Man vajag arī atpūtu.
— Es varu uzņemt bērnus dažas nedēļas vasaras sākumā un dažas nedēļas vasaras beigās, bet ne visu vasaru, atvaino.
Viņa vienkārši pārtrauca sarunu, pat nepateikdama atā. Es cerēju, ka viņa tomēr sapratīs. Bet jūnija sākumā, kad mēs ar vīru vakarā dzerām tēju verandā, pēkšņi atvērās vārti.
— Tante Agnija! — sauca Artūrs, skrienot pagalmā, un aiz viņa sekoja nogurušie, bet priecīgie dvīņi. — Māmiņa teica nodot! — viņš iedeva maisiņu ar mantām. — Mēs esam pie jums uz visu vasaru! Māmiņu jau aizveda kaimiņš.
— Rīt plkst. 4 no rīta lidojam uz Turciju. Nesatraucies, tev viss izdosies. Paldies!
Es apsēdos uz sola, skatīdamās tukšumā. Vīrs klusi nolika man priekšā krūzi ar tēju:
— Nu ko, bērnu nometnes direktore, apsveicu sezonas sākumā?
— Es taču teicu, ka neņemšu viņus! — man balss mazliet svārstījās.
— Teici. Bet viņa izdarīja pa savam. Tu visu vasaru viņus pieskatīsi?
— Nē, — es klusi atbildēju.
No rīta mēs pabarojām bērnus, ieslēdzām multenes, un es uzrakstīju Lienei:
— Tu pārkāpi mūsu vienošanos. Man ir saimniecība, un es nevaru uzņemties tavu atbildību. Tev ir diennakts, lai kaut ko izlemtu. Citādi aizvedīsim bērnus pie tava vīra vecākiem.
Atbildes nebija. Taču pēc trim stundām piezvanīja viņas vīra māte:
— Agnij, sveika. Liene mums neko nesaka, bet ja vajag — mēs pieskatīsim. Atvaļinājums mums bija plānots, bet nu ko, tāds nu tas liktenis.
Es pateicos un atvainojos. Nākamajā dienā mēs devāmies uz pilsētu ar bērniem. Tur mūs sagaidīja viņas sirsnīgie vīramāte un vīratēvs. Es izstāstīju visu nepieciešamo, atstāju sarakstu ar lietām un tālruņu numuriem.
Pēc divām dienām piezvanīja Liene:
— Kāpēc tu aizvedi bērnus karstā laikā pie vecākiem cilvēkiem?
— Liene, es jau tevi iepriekš brīdināju. Tu pati izvēlējies šo risinājumu.
— Tomēr tā nebija tava izvēle.
— Bet tava bija atstāt viņus pie mums uz trim mēnešiem, neprasot?
Klusums. Daži gredzeni un saruna pārtrūka. Kopš tā laika viņa vairs nezvanīja. Nākamajā gadā arī ne. Droši vien “vasaras nometne” bija slēgta uz visiem laikiem. Mēs ar vīru atgriezāmies pie klusākas dzīves — mostoties ar gaiļu dziesmām, nevis bērnu balsīm, un iemiegot sienāžu čaloņā, nevis strīdu skaņās. Un pats būtiskākais — es nejutu vainu, tikai mieru un atvieglojumu.
Dzīve atgriezās savā ritmā, un es arvien biežāk domāju — cik gan daudz no mūsu miera ir atkarīgs no tā, vai spējam laicīgi pateikt “nē”. Katram ir savas robežas un sava dzīve, un tās ir jāaizsargā. Un tomēr paliek jautājums — vai jaunākajām māsām patiešām būtu jāuzņemas aukles loma tikai tāpēc, ka tā ir ērti citiem?
Kā jūs domājat — vai jaunākajām māsām automātiski būtu jākļūst par auklītēm?